Ēriks Stendzenieks esot teicis, ka Artūrs Mednis ir kā Šlesers miniatūrā – arī tad, ja desmit reizes aizšaujot garām, viņa kopējais mēģinājumu skaits esot 500. Un gala rezultāts tāpēc tik un tā esot kvalitatīvs.
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc “7guru” semināru cikla “Personības personībām” ietvaros aicināja Artūru runāt nevis par sociālajiem medijiem, bet gan to, kur Artūrs ņem enerģiju saviem neskaitāmajiem projektiem.
Iespējams, mazliet vairāk zināšanu par to, kā mīlēt to, ko dari, darīt to, ko mīli, neizdegt un saņemt par to naudu, ir tieši tas, kas mums visiem nepieciešams. Ja kāds par šīm tik svarīgajām lietām var pateikt ko patiešām nozīmīgu, tad tas ir tieši Artūrs. Par to arī šī intervija.
Seminārā stāstīsi par to, kā neizdegt. Kas uz priekšu dzen tevi?
Kas dzen uz priekšu? Šis ir jautājums, par kuru neesmu daudz domājis. Uz priekšu dzen viss, kas notiek man apkārt! Citus - nauda, vara, slava... Lielos vilcienos, tās ir lietas, kas laikam attiecas uz visiem. Vai tad tā nav?
Taču, protams, mēs katrs atšķiramies. Kādam varbūt gribas nopelnīt visvairāk naudas, un viņš tā dēļ ir gatavs darīt teju visu. Man tā nav. Es nenodarbojos ar nekustamajiem īpašumiem. Nespēlēju biržā. Man gribas, lai viss, ko mēs kā uzņēmums darām, būtu labi. Labāk kā citiem, un tas ir kā tāds motors, kas tevi dzen uz priekšu, liek tev domāt kā izdarīt vairāk, kā sasniegt labākus rezultātus klientiem.
Tomēr jautājums jau ir tieši par to, kas uz priekšu dzen tevi. Jo tu lielā mērā esi sasniedzis šīs lietas – esi labi zināms, tev ir panākumi.
Bet tu nekad nedrīksti atslābt.
Kas tev liek neatslābt?
Varbūt kādam liekas, ka man ir viss. Man pašam liekas, ka vēl ir, kur augt. Kamēr izdodas šo sajūtu nepazaudēt, ir jāturpina to darīt. Ja runājam par uzņēmējdarbību – un patiesībā arī, ja par personīgiem panākumiem – tad dzīve ir kalns bez virsotnes. Nav tā, ka vienā brīdī vari teikt – lūk, viss, esmu kaut ko sasniedzis, un tagad varu apstāties! Līdz ko tu nekāp augstāk, tu slīdi zemāk. Ja kādam vienā brīdī šķiet, ka viņš ir kaut ko sasniedzis, un var tālāk neko nedarīt, tad, patiesībā, viņš ir tikko sācis slīdēt lejup.
Kad man bija 25 gadi un es sāku nodarboties ar uzņēmējdarbību, domāju – līdz 30 jānopelna miljons, un tad varēšu atlikušo dzīvi pavadīt mierīgi, neko nedarot. Līdz 30 miljonu es nenopelnīju. Un, pat ja būtu to izdarījis, visdrīzāk nebūtu atslābis. Tas bija absolūti nepareizs skatījums! Vadot šo uzņēmumu, mana ikdiena ir daudz interesantāka nekā tad, ja būtu vairāk naudas un nekas nebūtu jādara. Man katru dienu ir jākomunicē ar esošajiem un jaunajiem darbiniekiem, jārunā ar klientiem, jāvada apmācības, jāseko dažādu lietu attīstībai. Un dzīvot tā ir daudz interesantāk nekā tad, ja tev nav absolūti nekā no tā visa, bet ir daudz naudas, kuru tu vari tērēt kā vien vēlies. Šāda ikdiena, kāda ir man, arī ir dzinulis.
Vai šī vēlme visu laiku turpināt kāpt pati nav rakstura īpašība? Vieglāk taču būtu aizbraukt uz Barselonu un palikt tur.
Varbūt. Jau sen sapratu, ka cilvēki dalās divās daļās, patērētājos un ražotājos. Pirmo ir vairāk, otro – mazāk.
Spilgts piemērs ir pasākuma organizēšana klubā. No kā baudu gūst ražotājs? Viņš domā: “Bāc, es te mēnesi čakarējos, riskēju ar savu naudu, tērēju savu laiku, bet sanāk pilns klubs cilvēku - un es esmu priecīgs." Viņš gūst baudu no tā, ka citi gūst baudu pasākumā, kurā pats organizators nevar atslābināties, jo viņam ir visu laiku jāstreso par to, lai pasākums izdodas pēc iespējas labāks. Patērētājs, savukārt, domā otrādi: “Lai es ietu, skrietu un to visu darītu?! Cik es telefonā vien norunāšu?! Es labāk atnākšu uz klubu un samaksāšu piecīti par ieeju, aizbraukšu uz festivālu par 20 latiem, bet nesteidzoties un bez skraidīšanas izbaudīšu pasākumu.” Un patērētājs nekad neveidos pasākumu, jo viņam vienkāršāk ir izdarīt šādi. Patērētājs gūst baudu no tā, ko viņš iegūst par naudu. Ražotājs gūst baudu tieši no tā, ka patērētāji gūst baudu viņa pasākumā – pat, ja ražotājs tajā visā kaut ko zaudē. Viņš zaudē naudu un laiku, bet tas kaifs, acīmredzot, nāk no kaut kā cita. Ja viņš tiešām izbauda procesu, nevis domā par naudu, tad tas ir super! Tad nav svarīgi, vai viņš nopelna vai nenopelna, jo viņam patīk process un, eventuāli, viņš tik un tā nopelnīs vēlāk. Pat, ja pa ceļam daudz kļūdīsies.
Man šķiet, ka nekustamo īpašu krīze nemaz nebija tik slikta mācība daudziem. Tā ļāva viņiem pašiem saprast, kas viņus visvairāk motivē. Personīgi pazīstu vairākus cilvēkus, kas pirms krīzes bija labi nopelnījuši citos biznesos, tad pārcēlās uz nekustamajiem īpašumiem, tur zaudēja daudz naudas – un nepārdzīvo absolūti neko. Jo viņiem patika tas process, patika tas risks – tas viņiem sagādāja baudu, kaut gan viņi saprot, ka, ja nebūtu aizgājuši tur, viņi būtu palikuši ar daudz lielāku naudu. Citi, savukārt, iemācījās darīt to, kas viņiem patīk vislabāk un neiet lietās, kas viņiem absolūti nav piemērotas. Man šķiet, cilvēkiem, kuriem patīk izbaudīt procesu, ir vajadzīgs izaicinājums. Viņi nav tie, kas stāv uz vietas, viņi iet uz augšu, un, pat ja ir krīze un tie zaudē naudu, viņi turpina iet tālāk.
Tu teici, ka, uzsākot biznesu, gribēji nopelnīt miljonu. Kā tavi profesionālie izaicinājumi ir mainījušies līdz ar laiku?
Tad, kad tu kaut ko dari ilgāku laiku, tu kļūsti daudz atbildīgāks pret savu apkārtni un cilvēkiem, ar kuriem saskaries ikdienā. Tu kļūsti atbildīgāks pret klientiem, kolēģiem, pret valsti, pret vidi un to nozari, kurā tu strādā. Ja tu kādā vietā esi ilgāku laiku un tavs vārds ir kļuvis atpazīstams, tu nepieļausi, piemēram, rēķinu nesamaksāšanu, pat netiešu “uzmešanu” vai ko tamlīdzīgu. Attieksme ir tā, kas mainās. Bet, iespējams, arī tas ir savādāk, katram individuāli.
Man šeit prātā nāk daži cilvēki. Tie nav mani labi draugi, ar kuriem es tiekos ikdienā, bet esmu bieži ticies ar viņiem, viņus pazīstu un viņi zina mani. Tie ir cilvēki, kuriem jau ir tie miljoni, kuri ir izveidojuši ļoti veiksmīgus biznesus. Tu viņus zini pēc vārda un tev par viņiem jau ir kaut kāds iespaids, bet, iepazīstoties tuvāk, tas kardināli mainās. Izrādās, viņi ir pavisam savādāki! Viņi ir... inteliģenti, viņi ir atvērti un pozitīvi, un neskatās uz tevi no augšas. Viņi novērtē to, ko dari, jo paši ir tam izgājuši cauri. Laimīgā kārtā, man nav nācies satikt tos iedomīgos un uzpūtīgos. Nu, varbūt tikai vienu tādu esmu redzējis pa gabalu. Manuprāt, jo ilgāk tu nodarbojies ar uzņēmējdarbību, jo atvērtāks tu kļūsti.
Cik lielā mērā interesi un aizrautību notur tas, ka tavs darbs ir saistīts ar sociālajiem medijiem, kuri joprojām ir ļoti jauni un ļoti strauji attīstās?
Nav noslēpums, ka man ir paveicies strādāt jomā, kas man tiešām patīk un interesē. Es par to visu interesētos pat tad, ja būtu automehāniķis. Labā lieta ir tā, ka visi cilvēki, kas šeit [“Inspired Digital” birojā – red.] strādā, dara to, kas viņiem tiešām patīk. Viņi to varbūt darīja jau iepriekš, savam priekam. Tagad viņiem par to arī maksā, ir mērķi, kas jāsasniedz, un arī pavisam cita atbildība.
Es katru dienu neeju prom no darba sešos – varu palikt tik ilgi, līdz esmu izlasījis visu svarīgo, vai, ja vakarā nav citu plānu, varu piecelties agrāk no rīta. Cilvēki no malas saka, ka esmu ļoti aizrautīgs, viņi nesaprot, kā man var būt tik daudz enerģijas. Tas ir tieši tāpēc, ka daru to, kas man patīk! Es domāju, ka tas ir svarīgi visā komunikācijas nozarē – ja cilvēks ir aizrautīgs, tas ir jūtams. Tas, ka es strādāju šajā nozarē, mani ļoti daudz ietekmē.
Es vairāk domāju par to aspektu, ka sociālie mediji ir nozare, kas attīstās ļoti strauji – noteikti ātrāk nekā automehānika. Cik ļoti ietekmē tas, ka visu laiku ir jāmācās?
Būšu godīgs – ir mazliet grūti un tas prasa laiku, kura, protams, nav. Šķiet, nav bijis gadījuma, kad 7guru.lv man zvanītu, vaicātu par kaut ko viedokli, un es nezinātu, par ko ir runa. Man ir visu laiku jālasa un jāseko līdzi tam, kas notiek – tieši tāpēc, ka jebkurā brīdī var notikt kaut kas patiešām svarīgs, kāds klients vai medijs var uzjautāt pēc mana viedokļa. Ir svarīgi būt vienu soli priekšā citiem. Pirms citi ir par to uzrakstījuši, tev jau ir jāzina, par ko ir runa, un tev jābūt savam viedoklim par to.
Un tā ir taisnība, ka šī sfēra mainās ātrāk kā citas. Augstskolās cilvēki mārketinga komunikāciju pasniedz no grāmātām, kas sarakstītas pirms 10 vai pat 20 gadiem. Es nesaku, ka tas ir slikti – tur vienkārši nav tik strauju izmaiņu. Ja paņemam visjaunāko grāmatu par “Facebook”, kas izdota 2012. gada beigās, droši varu teikt, ka šodien tā jau ir novecojusi. Nesen veltīju vairākas stundas brīvā laikā, lai apgūtu jaunākās izmaiņas “Facebook” dizainā, papētītu un padomātu par to, kā tas ietekmēs zīmolu komunikāciju šajā sociālajā tīklā.
Principā, varētu jau arī pašmaukties un to nedarīt, jo nav jau tā, ka baigi daudz zaudētu. Bet, ja darbojies industrijā un gribi turēt kvalitātes latiņu, tad tas ir vajadzīgs tev pašam. Ir tāds viedoklis – lai cilvēks kļūtu par profesionāli jebkurā jomā, viņam tam vajadzīgs veltīt 10 000 stundas. Ņemot vērā, ka pa vidu arī jāguļ un jāatpūšas, tie ir desmit gadi. Vakar palika 6 gadi, kopš piereģistrējos tviterī – vēl ir, uz ko tiekties.
Sanāk, ka šī ir jubilejas intervija!
Jā, un 6 gadi nav nekas daudz. Mēs visi šeit esam jauni. Tāpēc nepieciešams nevis vienkārši strādāt un saņemt par darbu atalgojumu - arī sevi pastāvīgi attīstīt un izglītot ir ļoti svarīgi. Un tas ir svarīgi jebkurā jomā.