Mūsdienās jebkurš var kļūt par blogeri, vajag tikai mācēt veidot teikumu tā, lai tas būtu sakarīgs. Taču, ja tev nepiemīt rakstnieka dotības, tad jācer, ka tava doma, ko vēlies pateikt, ir gana oriģināla, lai cilvēki tavu blogu lasītu. Tā uzskata Latvijā viena no populārākā bloga cehs.lv autoriem Kārlis Langins. Sarunā ar Kārli vortāls 7guru par slēptajā identitātēm, bloga ikdienu, mutes brūķēšanu un citām lietām.
Kā izveidojās blogs cehs.lv?
To izveidoju es ar saviem draugiem. Ne jau jebkuru draugu, bet tieši ar tiem ar kuriem bija kopīgas intereses. Mums bija vēlme izteikties. Tā arī nolēmām kopā kaut ko darīt. Blogam pienākuši klāt ir vēl pāris biedri, kuri spēj mūs novērtēt un kopā ar mums līdzdarboties.
Vai bloga rakstīšana ir kā ikdienas darbs vai tomēr kā hobijs?
Es pat nenosauktu to par hobiju. Un nekādā gadījumā par darbu. Tas ir kā atlikums dienas beigās, kuru parasts cilvēks nevar tā vienkārši uzdrošināties un pateikt. Tieši tāpēc blogs ir anonīms. Mēs esam divi biedri, kuri ir puslīdz atklāti. Pats diezgan maz tur rakstu. Tas nekādā gadījumā nav plānots darbs. Dienas beigās mēs varam izgāzt savu nepatīku vai tieši patiku pret kaut ko, vai arī vienkārši pasmieties paši par sevi.
Ar ko tad jūs nopelnāt iztiku?
Pēdējos desmit gadus nodarbojos ar skaitļiem, statistiku, ekonomiku. Drusciņ rakstu delfiem (Delfi.lv).
Ko dara pārējie bloga autori?
Dažādi. Daži nodarbojās ar vairāk radošām lietām. Piemēram, reklāmu, citi ir programmētāji. Mēs kopā sanācām dēļ savas rakstītprasmes. Nav tā, ka jebkurš gribētājs, kurš grib izteikties, var pievienoties mūsu bariņam.
Vai cehs.lv jums nes arī kādus ienākumus?
Kurš mums maksātu? Tas ir absurds. Bija piedāvājums, mēs parēķinājām, ka ar to mēs nopelnītu septiņus eiro gadā un mēs viņiem kaut ko dumju atbildējām. Neviens par to mums nemaksā, tas ir mūsu kolektīva sponsorēts domēns un uzturēšana. Protams, ir kļūdas, kas jānovērš, bet arī tur mums draugi palīdz. Lielu mediju pārstāvošās aģentūras ir nākušas pie mums un piedāvājušas iespēju sadarboties. Tad mēs atkal izgudrojām kaut kādus skaitļus, par kuriem mēs būtu varoši piedāvāt savu intelektuālo potenciālu. Mēs pat atbildi nesadzirdējām. Mūsu mērķis nav pelnīt. Ikdienā mēs katrs jau savā ziņā pārdodam mūsu prāta augļus, bet mēs to nekad, nevaru teikt nekad, bet nelabprāt darīsim par maksu.
Kā jūs nonācāt līdz cehs.lv konceptam?
Katram ir savs personīgais stils. Mēs izdomājām šos stilus apvienot vienā vietā. Bļoda, kur mēs visi spļaujam iekšā. Ir bijušas domas, ka mēs varētu visu nedaudz strukturizēt. Kaut ko sadalīt, kreatīvs, aktuāls, politika, ekonomika, bet mums ir vienkārši pārāk liels slinkums priekš tā visa. Tas savā ziņā kļūtu par pienākumu. Nē, nē, tas nē.
Kāpēc bloga autori ir anonīmi?
Anonimitāte ir tāpēc, lai mēs varētu pateikt to, ko mēs domājam. Sasniedzu vecumu, kad cilvēkiem gribēju diezgan atklāti teikt, ko par viņiem domāju. Uzrakstīju savu īsto vārdu. Citi cilvēki tā nevar, jo tēmas dažkārt skar viņu darbu. Viņi nevar teikt atklāti tās lietas, kuras viņi gribētu teikt, tāpēc viņi ir anonīmi.
Tad jums uzmanīgi jāvēro tie cilvēki, kuri ir jaunienācēji jūsu bariņam, ja nu viņi sadomā visiem pateikt, kas patiesībā ir Ripzāģis?
Pateiks, pateiks. No nepazīstamajiem klāt nākuši kādi trīs cilvēki. Trīs, kuri ir kļuvuši par mūsu draugiem. Ir ticība kopības garam, draudzībai. Saprotu, ka ir cilvēki, kuriem mēs neesam tik glaimojoši. Nevis tikai indivīdiem, bet personu grupām. Pat, ja uzzinātu, tad es šaubos, ka mūsu rakstītajā ir pietiekami daudz pamata, lai mums būtu problēmas. Kādreiz ļoti daudz cīnījos ar to, domāju, ko var teikt, ko nevar, kas ir skarbi, kas nav skarbi. Vārda brīvības ekspluatācija.
Mūsu komandā ir cilvēki, kuri strādā reklāmas nozarē un ļoti labi zina, kas tur notiek. Tas jau vien dažās situācijās ir aizbāzis mums muti. Mēs nevaram vairs dažas lietas pateikt. Ir liels raksts, kuru mēs nevaram publicēt. Nevar to teikt, būs nepatikšanas.
Kas, pēc jūsu domām, ir tas, kas piesaista lasītājus jūsu blogam? Kā nekā esat otrais populārākais blogs Latvijā.
Pieņemu, ka tā ir uzdrīkstēšanās. Mūsu slēptās identitātes var pateikt to, ko mēs visi baidāmies atzīt skaidri un gaiši. Mūsu blogā ir pietiekami labs humors, ne tikai jēlas, muļķīgi nodrāztas tēmas. Tas ir diezgan liels faktors. Mēs diezgan bieži arī publicējamies, tāpēc viss tā sasummējās.
Vai jūs pats neesat domājis kādreiz kļūt par žurnālistu?
Es rakstu delfi.lv. Bet tā par žurnālistu nē, nē. Varu rakstīt sleju, viedokļu rakstus, bet tomēr žurnālistika – tā nav mutes brūķēšana, kas man padodas vislabāk.
Tad jau ar mutes brūķēšanu jums jāiet politikā?
Biju. Tas bija sen. Studēju, tas bija maksimālisms, man šķita, ka es varu mainīt pasauli. Un pasaule mani nogāza zemē un atspārdīja. Tagad esmu kļuvis bišķiņ gudrāks. Politikā varbūt vēlreiz varētu iet, bet ne ar tik lielām ambīcijām.
Kurā partijā jūs stātos? Vai, tomēr, dibinātu savu?
Nē, nē, savu nē. Neesmu tik uzņēmīgs. Šobrīd neredzu nevienu tādu īstu partiju. Zinot, kas notiek partiju iekšienēs.... Visi šie inžinierētie saukļi, visas programmas, kas ir radītas ar mērķi piesaistīt elektorātu. Manuprāt, tam visam ir nepareiza pieeja. Tautas vajadzības ir diezgan skaidras, un uz to visam būtu jābalstās. Visi politiskie spēki, kas ir politikā, viņi šeit ir bijuši divas līdz trīs paaudzes. Viņi ir ieguvuši pārsvarā negatīvu slavu, visi ir muļļas. Nav jaunu, spēcīgu, izglītotu cilvēku, kas varētu uzņemties visu. Politika ir laba augsne demagogiem, bet tur, tomēr, ir nepieciešamas smadzenes, nevis tikai muldēšana. Tas ir deficīts.
Ir jāmainās paaudzēm. Esmu mācījies, strādājis, dzēris kopā ar krievvalodīgajiem, viņi visi ir lieliski cilvēki. Tiklīdz mēs katrs aizejam mājās, mēs nonākam divās pilnīgi citās informācijas telpās. Varbūt jaunieši nesēž pie televizora, tā kā to dara vecā paaudze. Viņi varbūt arī internetā skatās kaķu bildes, tāpat kā es. Tā informācijas vide, kurā tu audz, tā veido to gaišo nākotni. Mēs esam pensionāru ķīlnieki.
Ko jūs domājat par politisko situāciju pašreiz?
Pēdējie notikumi Ukrainā ir ļoti polarizējuši Latvijas sabiedrību. Tagad būs izteiktāks latviskais, krieviskais nodalījums. Kas ir nefoši. Atkal tiks maltas nacionālās demagoģijas, nedod Dievs tie muļķi no „Visu Latvijai” tiks vēl pie lielākas varas. Tas ir skarbi, tā nākotne ir tik drūma.
Cilvēki reklāmas nozarē ir spēcīgi.
Kurus medijus jūs pats lasāt?
Es lasu delfus. Žurnāls „Ir” ir pārāk depresīvs. Šausmīgu žulti gāž ārā. „Krievi nāk!”, „Okupē!”, „Tanki jau brauc!”, „Visur ir spalvainā Kremļa roka!”. Tas ir nomācoši, var jau būt, ka viņiem ir taisnība, neņemos spriest. Esmu noguris no negatīvām ziņām.
Vairāk patērēju ārzemju medijus, bet tam arī ļoti kritiski pieeju.