„Manuprāt, tas, kas var vienot latviešu un krievvalodīgos, ir nākotne, nevis pagātne. Pagātnē ir bijis kas tāds, par ko vienoties nav iespējams. Paskatīsimies uz 9. maija svētkiem pie Uzvaras pieminekļa. Paši krievi saka, ka lielā mērā tie pat nav Uzvaras svētki, tas ir notikums, kas ļauj krievu kopienai sapulcēties. Viņi ar šiem svētkiem var identificēties,” norāda Latvijas Universitātes Vēstures un filosofijas fakultātes lektors, filosofs Artis Svece, atbildot uz jautājumu, kā Latvijas sabiedrībā varētu mazināt etnisko sašķeltību. Sarunā ar vortālu 7guru A. Svece stāsta par medijiem, politiku un sabiedrību.
Kā jūs vērtējat Latvijas sabiedrību kopumā?
Es nezinu, vai sabiedrību kopumā var izvērtēt. Sabiedrība ir jāpieņem kā vienkārši kaut kas esošs. Varu teikt, ka tā ir postpadomju un Eiropas sabiedrība. No vienas puses mēs varam redzēt, kas mūs saista ar Eiropas vērtībām un kultūru. Tajā pašā laikā ir problēmas, ar kurām mums nākas saskarties ikdienā, turklāt tās ir saistītas ar to, ka mēs esam postpadomju sabiedrība.
Taču vai jums nešķiet, ka sabiedrība Latvijā vairāk ir postpadomju nekā Eiropas sabiedrība?
Kādā no sarunām, kurā piedalījās dažādu paaudžu pārstāvji, mēs apspriedām televīzijas seriālus un kā tie tiek uztverti. Secinājām, ka jaunākā un vecākā paaudze katra sevi identificē citādāk. Krievu filmas un krievu seriāli cilvēkiem, kuriem pāri trīsdesmit vai četrdesmit, ir saprotamāki. Tev ir kaut kāda bagāža, kas ļauj krievu filmas un seriālus saprast labāk nekā amerikāņu. Amerikāņu seriālos cilvēki sastopas ar problēmām, kuras latviešu cilvēkam bieži vien ir nepazīstamas. Tās var saprast, bet nesaistās ar personisko pieredzi. Jaunākās paaudzes pārstāvji norādīja, ka viņiem krievu televīzija un kino neko neizsaka, savukārt amerikāņu - izsaka. Cilvēki var teikt vienu, bet, kā tas patiesībā ir, to var tikai minēt. Skaidrs, ka jaunā paaudze nav tā pilnībā izvairījusies no mantojuma, kurā mēs dzīvojam. Kaut vai visa ikdiena un politiskā dzīve. Kaut vai sastapšanās veikalā ar pārdevēju, kas runā divās valodās, - tas viss liek atcerēties to, ka mēs esam tur, kur mēs esam.
Kāds ir jūsu viedoklis par medijiem Latvijā un kā tie ietekmē Latvijas sabiedrību, lai mazinātu etnisko sašķeltību?
Mediju telpa ir sadalīta. Cik daudz pie tā ir vainīgi paši mediji, to ir grūti pateikt. Mediji saka: „Mēs dodam to, ko cilvēki pieprasa!”. „Lattelecom” priekšnieks Juris Gulbis Dombura raidījumā teica: „Nu, bet, klau, cik daudz cilvēku Latvijā skatās „CNN” un „BBC”? Mēs jums iedosim „CNN” un „BBC”, bet kāds ir reālais pieprasījums?” Ir latvieši, kas skatās latviešu televīziju, bet nākamais, ko viņi skatās, ir krievu televīzija, nevis “CNN”. Savā laikā protāls „Politika.lv” man palūdza, lai uzrakstu pāris rakstus par krievu medijiem. Tad man nācās tā vairāk pasekot līdzi latviešu un krievvalodīgo avīzēm. Man šķita, ka vairāk norobežoti ir tieši Latvijas mediji, ja mēs runājam par avīzēm. Krievu mediji pārpublicē Krievijas ziņas, tas tiesa, bet tie daudz rakstīja arī par Latvijas ziņām un par latviešu dzīvesstāstiem. Latviešu valodā mediji par vienkāršo krievu cilvēku nestāstīja. Šaubos, vai pie mediju telpu atšķirības ir vainojami tikai krievu mediji, kuri retranslē Krievijas informāciju.
Drīzumā plānots, ka sāks darboties Baltijas vienotais kanāls krievvalodīgajiem..
Tas ir labi, bet vēl jāsaprot, cik tas būs efektīvs un efektīgs, kā arī, kas veidos šī kanāla saturu. Tas ir pilnīgi bezcerīgi, ja to darīs latviešu žurnālisti, tulkojot Latvijas ziņas citiem, lai viņi uzzinātu latviešu vēstījumu. Tur ir tāda zināma dilemma. Kanālā ir jāstrādā krievu žurnālistiem, bet diez vai viņi pēkšņi sāks runāt to, ko latvieši grib, lai viņi runā. Domāt, ka izdosies uzspiest latviešu vēstījumu un panākt, lai krievvalodīgie klausās tikai to, ko mēs gribam, tas arī ir neticami. Domāju, ka būs pa vidu.
Kas, pēc jūsu domām, būtu jādara, lai mazinātu etnisko sašķeltību?
Daudz kas. Manuprāt, ir zināmas pamatlietas, ko latviešu sabiedrība atzīst par nemaināmām un kur nekad nepiekāpsies. Piemēram, latviešu valoda. Bet tas ir tikai rāmis, kā ietvaros daudz ko var izdarīt. Mums ir jāpaliek atvērtiem diskusijām par visu citu, un tādi jautājumi ir. Tas, kas man šķiet mulsinoši –
bieži vien gan latviešu, gan krievu politiķi neklausās, ko tie pārējie saka.
Nav jau tā, ka vienīgais, ko krievu sabiedrība vēlas, lai te būtu divvalodība. Pirmais, kas būtu jādara integrācijas virzienā, ir nopietni klausīties, ko otrs cilvēks vēlas pateikt. Atsaucos atkal uz Dombura raidījumu, kurā bija savākti latviešu politiķi, kuri ir atbildīgi par krievvalodīgu integrāciju, un ‘otrā puse’ - krievu sabiedrisko organizāciju pārstāvji. No ierēdņu puses varēja redzēt, ka viņi ir nepamatoti augstprātīgi. Ja tu neklausies, ko tev saka, un nemēģini saprast, ko cilvēks tev vēlas pateikt, un jau sākotnēji pieņem, ka tevi nav vērts uzklausīt, jo tu mēģini mūs pārvilināt Krievijas varas pusē, tad nekāda integrācija un saprašanās nav iespējama. Un atkal, starp citu, uz šādiem raidījumiem tiek uzaicināti radikālo organizāciju pārstāvji. Mēs “parasto Latvijas krievu” nesadzirdam, jo viņš latviešu medijos nemaz neparādās.
Kāds ir jūsu viedoklis par svētkiem un atceres dienām, kā tie ietekmē Latvijas sabiedrību?
Manuprāt, tas, kas var vienot latviešus un krievvalodīgos, ir nākotne, nevis pagātne. Pagātnē ir bijis kas tāds, par ko vienoties nav iespējams. Paskatīsimies uz 9. maija svētkiem pie Uzvaras pieminekļa. Paši krievi saka, ka lielā mērā tie pat nav Uzvaras svētki, tas ir notikums, kas ļauj krievu kopienai sapulcēties. Viņi ar šiem svētkiem var identificēties. Tas nepatīkamākais ir tas, ka krievu kopiena ir identificējusies ar uzvaru otrā pasaules kara laikā. Iespējams tas ir tāpēc, ka viņiem pašiem nav īsti skaidrs, kas viņus varētu vienot, kas ir viņu identitāte? Diez vai tas varētu būt Puškins. Nebūs tā, ka visi svinēs Puškina dzimšanas dienu. Viņi savu identitāti veido ap 9. maiju. Un latviešu cerība, ka kādreiz 9. maiju sāks svinēt mazāk, ir naivas.
Latviešu sapnis un cerība ir, ka krievi mūsu vidu izšķīdīs. Domāju, ka tas tā nebūs. Nevaru teikt, ka nekad, bet tuvākos 100 gados tas noteikti nenotiks. Galu galā latvieši, dzīvojot Livonijā un Krievijas impērijā, arī nepazuda. Tāpat krievi nepazudīs latviešu vidū, un 9. maijs tiks svinēts nevis tāpēc, ka viņiem tas nozīmē okupāciju, bet vienkārši tāpēc, ka tie ir viņu svētki. Tie ir viņu lielākie svētki. Ja latvieši ik pa laikam savācas uz kādām nacionālām svinībām, tad krieviem nav citu variantu, viņiem ir 9. maijs. Tas nozīmē, ka jaunā paaudze arī nāks kopā 9. maijā par spīti tam, kas tur ir bijis pagātnē. Tāpēc tāda īsta samierināšanās ar vēsturi nav iespējama. Latvieši grib, lai krievu kopiena atzītu, ka 9. maijs ir kaut kas slikts. Viņi to nevar izdarīt, jo viņi ar to ir identificējušies. Tad viņiem ir jāatzīst, ka viņi ir slikti, ko negrib neviens.
Bija viens mirklis pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām, kad „Saskaņas centrs” gandrīz sāka strādāt kopā ar „Reformu partiju”.
Nils Ušakovs pēkšņi pateica: „Mēs atzīstam, ka bija okupācija, bet nav okupantu”.
Tā bija ļoti zīmīga lieta, ko latvieši nepamanīja, bet, manuprāt, tas bija interesants un radošs mēģinājums risināt situāciju, nošķirt vēsturi no identitātes. No vienas puses atzīstot latviešu versiju par vēsturi, bet no otras - saglabājot savu identitāti. Domāju, ka Latvijas krievu identitāte nepazudīs, tā kaut kādā veidā viņiem pašiem jāveido. Skumīgi ir tas, ka viņi identificējas ar notikumu, kas latviešiem saistās ar padomju karaspēka ienākšanu Latvijā, jo latvieši nekad neatzīs to par kaut ko labu.
Kāds ir jūsu viedoklis par krievu un latviešu kopienas attiecībām ikdienā un valodas barjeru?
Mana attieksme nav viennozīmīga. Ja tu runā ar pārdevēju latviski, bet viņš tev atbild krieviski, tas būtībā ir likuma pārkāpums. Jautājums ir par to, kā tu šādā situācijā rīkojies. Vai tu sauc policiju vai priekšnieku un saki, lai šo cilvēku atlaiž, atbildi latviski, atbildi krieviski vai ej prom.. Realitāte ir tāda, ka krieviski runājošo cilvēku Rīgā ir daudz. Tas ir mantojums, kas nevar pēkšņi pazust. Var jau būt, ka ar varu un spēku latvieši var panākt savu. Patiesībā, ja jūs uzrunā krieviski un jūs atbildat latviski, tā arī ir spēkošanās un varas attiecības, tas pats attiecas uz variantu, kad jūs uzrunā krieviski un jūs atbildat krieviski. Jebkurā gadījumā, tās ir attiecības, kuras dažādos variantos var izspēlēt. Es neuzskatu, ka ir jāpiekāpjas, bet, manuprāt, ir jāmēģina arī saprast, kāpēc cilvēki rīkojas tā, kā viņi rīkojas. Tas var palīdzēt izvēlēties labāko rīcības variantu, arī tādā ikdienišķā situācijā kā saruna ar pārdevēju. Viens no variantiem varētu būt apklusināt otru un nedomāt par viņa rīcības iemesliem. Vienkārši mēs esam atguvuši savu varu un mēs to paturēsim, tāpēc paklusējiet. Šī stratēģija varētu izdoties, bet, kā jau minēju, tā ir riskanta stratēģija, jo dažreiz vēsturē gadās tādi mirkļi, kad tā atspēlējas kā, piemēram, tas notika Ukrainā.
Vai jums nešķiet, ka latviešiem ir bail kaut ko iebilst pret krievu kopienu, ja nu ‘māte Krievija’ to sadzird?
Noteikti, protams. Mans pieņēmums nav balstīts uz teorijām, bet kaut kādā ziņā lielo nāciju cilvēki izturas un uzvedas citādi nekā mazo nāciju pārstāvji. Tas neattiecas tikai uz krieviem, bet arī, teiksim, uz amerikāņiem vai francūžiem. Droši vien esam bailīgi, bet tas jau nav nekas traģisks. Vēsture ir mācījusi, ka mums ir jābūt uzmanīgiem, un kaut kādā ziņā šī stratēģija ir pietiekami labi darbojusies.
Kuriem no Latvijas medijiem, pēc jūsu domām, var uzticēties?
Man šķiet, ka mediju kultūra vairāku iemeslu dēļ ir gājusi uz leju. Latvijā arvien mazāk ir neatkarīgu mediju. Avīzēm tagad finansiāli iet grūti, tas uzreiz ietekmē mediju kvalitāti un neatkarību. Interneta medijiem it kā spēks ir, bet iespējams, ka resursu arī nav tik daudz. Cilvēki nav gatavi par to pakalpojumiem maksāt. Mediji Latvijā nevar izdzīvot, jo ir par maz cilvēku, kuri šos medijus patērē. Rezultātā mums ir maz naudas, maz neatkarīgo mediju, tas nozīmē, ka žurnālistiem ir grūti nopelnīt. Lai uztaisītu vienu interviju, viņi tam atvēl divas stundas laika, nevis nedēļu. Un, kad tiek saņemts honorārs, ar to var izdzīvot dienu, nevis nedēļu vai mēnesi. Rezultātā kvalitāte klibo.
To kvalitāti, kas ir pasaules līmeņa medijos, mēs nevarēsim sasniegt.
Protams, gribētos, lai ir labāk.
Kāds ir jūsu viedoklis par politisko situāciju Latvijā?
Varu minēt vienu politiskās dzīves aspektu, kas man šķiet svarīgs. Manuprāt, katram - gan politiķiem, gan administratoriem - ir jāmēģina domāt par lietu. Šobrīd notiek bezgalīga kustība, darbības simulācija, mēģinājumi pārspēlēt savus pienākumus kādam citam. Cilvēkiem patīk kārtot attiecības, nevis kaut ko jēgpilni izdarīt. Pilnībā no tā droši vien nevar izvairīties. Bet kad sabiedrībā kaut kas notiek, tad būtu lieliski, ja cilvēki tomēr padomātu, ko tiešām vajag izdarīt, un tad arī to izdarītu. Piemēram, žurnālists nevis atstrādā interviju, bet viņš padomā, ko es gribu ar to panākt, ko es gribu ar to pateikt. Pasniedzējs lekcijā nevis atrunā savu runājamo, bet padomā – ko es gribu ar šo kursu panākt. Adminstratori nevis domā, kā mums uzbūvēt shēmu, ka mēs neviens neesam vainīgi, bet ko mēs varam izdarīt, lai ekonomika reāli ietu uz augšu.
Kāpēc, pēc jūsu domām, cilvēki negrib ‘iet’ politikā?
Demokrātiskajā režīmā politika nozīmē valdīšanu pār sevi. Mēs izvirzām pārstāvjus, kuriem mēs uzticāmies, un tad ļaujam viņiem mūsu vārdā rīkoties. Politiķus vajag pieskatīt, bez tā nevar, kas savukārt paredz līdzdalību politiskajā procesā. Bet tas nenotiek. Pat tad, kad cilvēkam kāpj uz kājas, viņš nekliedz. Labāk tā kā pagaidīt, kad nokāps. Kāpēc tā notiek? Uz to man atbildes diemžēl nav.
Ir pārāk daudz jautājumu uz kuriem nevienam no Latvijas iedzīvotājiem nav atbildes..
Negribu tagad aizstāvēt politiķus, bet jāņem vērā, ka sistēma ir ļoti sarežģīta. Piemēram, ja jūs mēģinātu vadīt 20 cilvēku kolektīvu, tas būtu grūti. Viens raud, viens smejas, viens iet pa labi, otrs pa kreisi - kā tu viņus tagad nomenedžēsi? Valsts pārvalde ir vesela sistēma. Nav viena cilvēka, kurš visu varētu pārskatīt un pateikt, te ir nepareizi, tur pareizi, šeit darīsim tā. Blakus efekti vienmēr būs tāpēc, ka sistēma ir sarežģīta. Senajā Grieķijā visi viens otru pazina, visi piedalījās, visi bija tiesneši un politiķi, viņi zināja, ja viens kaut ko nepareizi izdarīs, tad pārējie pamanīs un sodīs.
Arī pie mums Saeimā, ja deputāti izdara kaut ko nepareizi, viņu sods ir rājiens..
Tā nav oriģināla doma, bet politika ir process. Nevar cerēt uz ideālu valdību un ideāliem politiķiem. Frīdrihs Hajeks savā laikā norādīja, ka tad, kad deputāti balso par budžetu, viņi nesaprot, par ko viņi balso. Tā ir pārāk sarežģīta sistēma. Tam, kam vajadzētu notikt – politiķi darbojas un sabiedrība viņus uzrauga. Cīņa notiek nepārtraukti, korupcija pastāv kopš akmens laikmeta. Tas nenozīmē, ka ar to vajag samierināties, vienkārši visu laiku ir jācīnās, lai tā nebūtu, necerot, ka kaut kad tiks radīta perfekta sabiedrība, un nedomājot, ka tikai daži nelieši mūs no tās šķir. Svarīga ir līdzdalība. Tas, ka cilvēki nepiedalās politikā, protams, sabiedrībai ir bīstami, jo cilvēki neiesaistās partijās, neaiziet vēlēt, neprotestē, nepieskata procesu.
Politikā kārdinājumu ir daudz, tāpēc politiķus vajag pieskatīt.
Kā jums šķiet, vai Latvijas sabiedrība uzticas politiķiem?
No vienas puses - uzticas. Demokrātija balstās uz uzticēšanos. Es pats nevaru valdīt, es strādāju universitātē, tāpēc ieceļu kādu parlamentā, kurš lemj manā vietā. Protams, ne vienmēr esmu priecīgs par to, kas tiek lemts, bet es uz ielas neeju un mašīnas nededzinu. Ir valstis, kurās tiešām neuzticas politiķiem. Šajās valstīs uzreiz pēc vēlēšanām notiek grautiņi un slaktiņi. Kāpēc sākas slaktiņi? Viņi neuzticas vēlēšanu procesam un cilvēkiem, kuri ir ievēlēti. Mēs ar mūsu politiķiem esam neapmierināti, bet, ka mēs pavisam viņiem neuzticamies, tā arī nav. Ja mēs šai sistēmai neticētu, pēc katrām vēlēšanām ietu dauzīt logus.
